Johannes Hinterberger
Aizraušanās jautājums
Būt vācu valodas trenerim, kā arī vācu valodas kā svešvalodas un kā otrās valodas (DaF/DaZ) pasniedzējam ir viena no manām lielākajām aizraušanām.
Es mācu studentus no visas pasaules. Mani īpaši aizrauj pārpratumi, kas var rasties saziņas dēļ. Tāpēc es pieļauju, ka tieši tas ir viens no iemesliem, kāpēc mani tik ļoti valdzina tieši vācu valodas gramatika un iespējas izteikties niansēti.
Mani kursanti ātri pamana, ka es aplūkoju vācu gramatikas struktūras veidā, kas ne vienmēr sakrīt ar klasiskajiem mācību materiāliem.
Piemēram, man jautājums, uz kuru var atbildēt ar jā vai nē, nekad nesākas 1. pozīcijā, bet vienmēr otrajā pozīcijā. Vienkārši trūkst 1. pozīcijas, kas parādās tikai jautājumos, uz kuriem nevar atbildēt ar jā vai nē. Kā cilvēks, kurš pārvalda arī vienu otru programmēšanas valodu, es struktūras bieži redzu "meta-metavalodiski". Par nožēlu dažiem kolēģiem un kolēģēm. *piedodiet.
Bet kā viss sākās?
Apmēram pirms 13,768 miljardiem gadu, nedaudz vairāk vai mazāk (zinātnieki par to ļoti labprāt strīdas, un es nu gan nebūšu tas, kas tur jaucas!), esot radies Visums vai to esot radījis Dievs. Kopš tā brīža katrā ziņā ir noticis diezgan daudz.
Jebkurā gadījumā kādu dienu satikās mani vecāki. Vispirms pasaulē nāca mani abi brāļi un māsas. Kādu laiku vēlāk – es. Kā zīdainis es noteikti daudz bļāvu. Bērnību es laimīgi pavadīju tā sauktajā tirgus ciematā, kas – kamēr es tur augu – tika pasludināts par pilsētu. Tur es apmeklēju pamatskolu (tā saukto sākumskolu un mūzikas pamatskolu), kā arī komercskolu. Uzreiz bija skaidrs, ka es noteikti gribu kļūt par sekretāru, jo alternatīva – elektriķis, ko es komercskolas laikā izmēģināju kā brīvlaika darbu, mani vienkārši neaizrāva. Taču, kā liktenis to bija lēmis, viss izvērtās citādi.
Kad es sāku savu pirmo darbu, es biju bezgala laimīgs. Tur par pavisam vienkāršiem uzdevumiem maksāja krietni par daudz. Toreiz es strādāju par "Assistance of the Assistance of the Area Manager West" uzņēmumā "Dzeltenās lapas" Zalcburgā. Vēl labāk kļuva, kad "Assistance of the Area Manager West" aizgāja no darba un es dabūju viņas vietu. Pēc dažiem gadiem šis darbs man kļuva pārāk garlaicīgs. Es ļoti labi varēju saprast, kāpēc "Assistance of the Area Manager West" bija aizgājusi.
Vēlme pēc pārmaiņām
Es ilgojos pēc pārmaiņām. Pēc trakas gadījuma darbu sērijas un patiešām ekstrēmas fāzes (jā, es bieži zinu, par ko jūs runājat) es strādāju kādā tirdzniecības pa pastu uzņēmumā. Vispirms zvanu centrā, bet pēc tam mārketingā. Biju uzvarējis uzņēmuma konkursā par radošu ideju, un tāpēc saņēmu piedāvājumu pāriet uz citu nodaļu.
Šo iespēju es labprāt izmantoju. Tur es atklāju savu aizraušanos ar tehniskām struktūrām un tā saukto sarakstu brokeru darbību (Listbroking), ko tautā dēvē arī par adrešu tirdzniecību, lai gan tas gluži tā nav. Uzņēmumā es apguvu SAS (Statistic Analyzing System) un līdz ar to SQL, bet brīvajā laikā gribēju zināt visu par HTML. Pēc dažiem gadiem es sāku savu biznesu ar multimediju aģentūru. Tur viss bija atkarīgs no pareizas komunikācijas – tirgus komunikācijas.
Līdzās multimediju aģentūrai, kas organizēja gandrīz visu – no tīmekļa vietnēm un klasiskas reklāmas līdz pat pasākumiem –, es toreiz vēl biju atvēris nelielu tikšanās vietu, kas aizpildīja robu, kuru mana toreizējā dzīvesvieta Karintijā ļoti bija gaidījusi (kopēšanas centrs + interneta termināļi).
Vienam no maniem toreizējiem interneta projektiem (skat. attēlu, pēc neilga laika tam bija ap 1350 biedru) īsi pirms sabrukuma bija pat gandrīz 80 000 lietotāju, un tas laikā, kad gandrīz nevienam nebija sava interneta pieslēguma un kaut kas līdzīgs Facebook vispār vēl nepastāvēja. Tāpēc tajā laikā es arī nolēmu atvērt vēl vienu tikšanās vietu citā vietā.
Kad starpā iejaucas cilvēku tirgotājs...
Diemžēl toreiz es izvēlējos vietu, kuras izīrētājs izrādījās cilvēku tirgotājs un (pa to laiku notiesāts) slepkava. Tajā laikā es zaudēju visu, ko vien var zaudēt no (laicīgiem) īpašumiem. Aģentūru, tikšanās vietas, uzņēmumus.
Vissliktākais bija tas, ka cilvēku tirgotājs, tā kā es zināju par apstākļiem, mani vajāja krustu šķērsu pa visu Austriju. Tā es biju bēgļu gaitās un šodien ļoti labi varu saprast, kā jūtas daudzi vācu valodas apguvēji, kurus viņu dzimtenē vajā un ir vajājuši agresori.
Divus gadus es gandrīz nevarēju pakustināt ne pirkstu un nevarēju parādīties sabiedrībā. Pārāk lielas bija bailes no vajāšanas.
Policija sākumā bija bezdarbīga, taču šo divu gadu beigās (2010) ar mani sazinājās kāds kriminālpolicijas darbinieks, lai mani nopratinātu. Es nevarēju viņam uzticēties. Tikai ar ārkārtējiem drošības pasākumiem biju gatavs ar viņu tikties.
Par laimi, pēc sarunas ar šo darbinieku man radās iespēja cīnīties ar savām trauksmes lēkmēm. Soli pa solim es sāku atkal jeb no jauna orientēties dzīvē. Toreizējā diagnoze bija "bored-out" sindroms. Stāvoklis, kas man joprojām ir ļoti bīstams: bailes nomirt no garlaicības. Jebkura rutīna man varētu būt nāvējoša.
Bezjēdzības sajūta?
Mana cīņa pret bezjēdzību acīmredzot bija sākusies. Sākumā es daudz domāju par esības jēgu un bezjēdzību, bet arī par prombūtnes jēgu un bezjēdzību.
Es pavisam oficiāli reģistrējos kā brīvmākslinieks, kurš pēta esības jēgu un bezjēdzību. Es iestājos vakara ģimnāzijā, lai novērstu domas.
Diemžēl tur es saskāros ar struktūrām, kas izlikās, ka nepastāv tādi mūsdienu mediji kā internets. Jautājumi, it īpaši precizējoši jautājumi par uzdevumiem un prasībām, nebija vēlami. No šodienas skatpunkta tur es iemācījos, kāds es kā pasniedzējs nekādā gadījumā negribu būt.
Vakara ģimnāzija bija paredzēta 8 semestriem. Pirmajos divos semestros es biju nokārtojis pusi no visiem moduļiem. Kad mani palūdza to darīt lēnāk, man kļuva pārāk garlaicīgi, tāpēc 3 nedēļās es nokārtoju tos papildu eksāmenus, kas bija vajadzīgi multimediju mākslas studijām, kuras es par katru cenu biju sev iegalvojis. Arī tur es neizturēju:
Tur nebija runa ne par mākslu, ne par multimediju. Tur runa bija par reklāmu (taču aģentūru es jau biju atstājis aiz muguras, man vairs negribējās cilvēkiem melot, uzspiežot produktus) un par darba bitēm ar akadēmisko grādu, kurām kā filmu, reklāmas un mārketinga industrijas izpalīgiem jāpilda pavēles un kuru radošums ir atkarīgs no priekšnieka garastāvokļa, nevis no pasūtītājiem. Principā tā noteikti ir aizraujoša joma, bet man tas (vairs) nebija domāts. Tā es atkal ilgojos pēc vides maiņas.
Jauns fons
Kad biju atvadījies no University Of Applied Sciences, es uzdūros Izglītības veicināšanas institūta (BFI) sludinājumam Zalcburgā, kurā tika reklamēts diplomkurss.
Sākumā es par diplomkursu to pat nepamanīju – man vienkārši iekrita acīs pasniedzējas vārds. Viņa bija vācu valodas pasniedzēja laikā, kad es kārtoju papildu eksāmenus. Es sāku vairāk interesēties par piedāvājumu un konstatēju, ka runa ir par vācu valodu kā svešvalodu un vācu valodu kā otro valodu.
Rūpīgāk izlasot diplomkursa programmas punktus, es atklāju arvien vairāk tēmu, kas mani aizrāva. Pēc pieteikšanās es varēju apvienot un izmantot visu līdz šim apgūto un piedzīvoto.
Spoileris: ar "un komanda" pa to laiku esmu domāts arī es. ☺️
Vācu valodas kursi televīzijā, YouTube, Facebook un citur...
Pēc diplomkursa pabeigšanas radās interesantas jaunas iespējas.
Mēs ar Gerhard izveidojām kursantiem B1 kursu (sezonas: B1.1 un B1.2), kas tika pārraidīts televīzijā, turklāt es izveidoju YouTube kanālu, kā arī Facebook kanālu. Katru nedēļu ir vairākas iespējas bez maksas piedalīties publiskās nodarbībās, kuras tiek finansētas no manas privātās kabatas.
Daži lietotāji ir kanāla biedri YouTube un palīdz man samaksāt par internetu. Katru nedēļu tiek laboti simtiem tekstu, un cilvēki no visas pasaules saņem atbalstu mācībās. Pa to laiku ir arī iespēja apmeklēt privātstundas (par maksu).
Vai tā būtu mediju veidošana vai mācīšana – pa to laiku ir radusies interese aplūkot manu skatījumu arī zinātniskā kontekstā:
Turklāt par multimediālu mākslas projektu Zalcburgas pilsēta un pedagoģiskā augstskola (PH Stefan Zweig) man piešķīra balvu "Bez vārdiem migrācijas dēļ":
Lasīt Lisa Gold oriģinālo rakstu
Šeit vari noskatīties apbalvoto filmu:
Iedziļināšanās bezvārdības tēmā man parādīja, cik ļoti tas viss bija skāris arī mani pašu. Man personīgi tas bija neticami svarīgs projekts, kas tādējādi guva lielu atzinību.
Pateicība
Tas viss – un vēl daudz kas cits – mani piepilda ar pateicību, prieku un svētlaimi. No tā es labprāt vēlos kaut ko atdot. Laiku pa laikam es vēlos šo "par mani" vēl papildināt. Tāpēc man ir ļoti interesanti, kas mūs – kursantus un mani – nākotnē sagaida šajā platformā.
Pagaidām es tev novēlu daudz prieka, mācoties, vingrinoties un piedaloties!
Sirsnīgi sveicieni un visu to labāko,
Johannes - "JoPhi" - Hinterberger
Diplomēts DaF/DaZ (vācu valoda kā svešvaloda / otrā valoda) treneris un pasniedzējs
Specializācijas jomas:
- e-mācīšana,
- e-mācības,
- tiešsaistes nodarbības (individuāli, grupā, masveidā)
PS: Privātā dzīve
Jā, man tāda ir. Kas piedalās manās nodarbībās, uzzina arī kaut ko par to. Vienkārši visu pēc kārtas izlikt vienā lapā man nešķiet īpaši lieliski, jo es mīlu personīgu kontaktu.